Klīnika Piramīda - Intervija žurnālā “Ievas veselība” ar Klīnikas Piramīda ginekoloģi Māru Zumenti. Klusie ūdeņi – hlamīdijas. Četri svarīgi jautājumi, kas par šīm nelietēm tev jāzina. | Ginekologi Rīgā | Grūtniecība | Analīzes | Veselības pārbaude

Intervija žurnālā “Ievas veselība” ar Klīnikas Piramīda ginekoloģi Māru Zumenti. Klusie ūdeņi – hlamīdijas. Četri svarīgi jautājumi, kas par šīm nelietēm tev jāzina.

Klusie ūdeņi – hlamīdijas. Četri svarīgi jautājumi, kas par šīm nelietēm tev jāzina.

No  žurnāla „Ievas veselība” lasītājas vēstules

Vakar mani pārsteidza ginekoloģe: analīzes esot uzrādījušas hlamīdijas, un tagad gan man, gan manam vīram divas nedēļas jādzerot antibiotikas. No kurienes tādas hlamīdijas varēja rasties, esam viens otram uzticīgi.

Skaidro:Māra Zumente, Klīnikas Piramīda ginekoloģe

Specializējusies neauglības ārstēšanas jautājumos.

Darbojas Latvijas un arī Eiropas Kontraceptoloģijas asociācijā.

1. Kā pie tādām tiek?

Laima, hlamīdijas ir sīki, patogēni mikroorganismi, kas apmetas uz dzīvi dzimumceļu un urīnceļu gļotādā, izraisot tur iekaisumu. Ja ārsts tev noteicis diagnozi uroģenitālā hlamidioze, tas nozīmē, ka tu patiešām esi ar tām inficējusies.

Mēs, ginekologi, hlamidiozi saucam par seksuāli transmisīvu slimību, jo lielākoties (vidēji 60 procentos gadījumu) hlamīdijas tiek nodotas dzimumkontaktu ceļā, tātad – mīlējoties (arī orāli) ar inficētu partneri, kurš pats var to nemaz nezināt, jo simptomi ne vienmēr izpaužas vai arī izpaužas ļoti viegli. Piemēram, šķiet, ka tikai nedaudz apsaldēts urīnpūslis un tāpēc biežāk jāiet uz tualeti…

Reizēm bērniņu ar hlamīdijām var inficēt mamma – dzemdību laikā. Par to liecinās konjunktivīts viņa actiņās, jo hlamīdijas, ja tām gadījies nokļūt acs gļotādā, ļoti labprāt tur parazitē. Ja bērnībā šī infekcija nav atklāta un ārstēta, tā var izpausties arī vēlāk, piemēram, izraisot problēmas ar locītavām. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad, lai izslēgtu saslimšanu ar hlamīdijām, aptuveni 16 gadus vecu meiteni pie manis atsūtīja acu ārsts. Pacientu sūtījis arī traumatologs ortopēds, kurš nevarēja saprast, kāpēc bērnam radies iekaisums ceļa locītavā… Un tiešām – vainīgas izrādījās hlamīdijas! Tādās reizēs nevienas zāles nepalīdzēs ārstēt artrītu, kamēr vien šie sīkie parazīti dzīvos organismā. Ja redzams, ka parastās locītavu zāles nedarbojas, vērts aizdomāties, vai tik patiesais problēmu iemesls nav hlamīdijas.

2. Kā atpazīt?

Kā jau minēju, sīkās ieceļotājas var nekādi neizpausties, tomēr, vērīgi ieklausoties savā pašsajūtā, dažus simptomus izdodas atkost… Sievietēm visbiežāk parādās nepatīkama dedzināšanas un sāpīguma sajūta čurāšanas laikā (tas ir tas, par ko, visticamāk, bija sūdzības tavai meitai), var sāpēt vēdera lejasdaļā, var būt gļotaini duļķaini izdalījumi no maksts un no urīnizvadkanāla. Sāpes un dažreiz pat asiņošana seksa laikā. Arī vīriešiem hlamīdijas izpaužas līdzīgi – tās izraisa urīnizvadkanāla iekaisumu, viņiem gribēsies biežāk čurāt, sāpēs sēklinieki, parādīsies dedzināšanas sajūta vai nieze…

No inficēšanās līdz brīdim, kad parādīsies pirmie simptomi, var paiet no divām līdz sešām nedēļām, tomēr ārvalstīs apkopotie dati liecina, ka piecdesmit procentiem ar hlamidiozi saslimušo vīriešu un septiņdesmit procentiem sieviešu nemaz nav simptomu vai arī tie ir vāji izteikti. Ja nedaudz pasūrst vai paniez, neviens taču uzreiz neskrien pie ārsta, bet – neārstējot hlamīdijas organismā var dzīvot mēnešiem un pat gadiem… Visticamāk, tas ir bijis arī tavs vai tava vīra gadījums: jūs viens vai otrs hlamīdijas varējāt noķert iepriekšējās attiecībās un labu laiku ar svešiniecēm tīri labi sadzīvot.

3. Kā atklāt?

Parasti ginekologs, sievieti izmeklējot, vispirms atklāj iekaisumu, un gluži likumsakarīgi ir skaidrs, ka zem tā vienmēr slēpjas kāda infekcija. Tāpēc ārsts paņem uztriepes analīzi uz visām seksuāli transmisīvajām slimībām, sākot ar trihomonām, gonoreju, ureaplazmām, mikoplazmām, gardnerellām un beidzot ar hlamīdijām. Visbiežāk hlamīdijas iet roku rokā ar gardnerellām un trihomonām, bet, protams, var būt arī vienas pašas.

Agrāk šos sīkos parazītus centās atklāt arī ar asins analīzēm, konstatējot antivielas pret tām. Bet šīs analīzes ne vienmēr ir līdz galam ticamas! Proti, rādītāji mēdz būt arī viltus pozitīvi, jo asinīs var būt daudzu citu infekciju mutācijas, kas atgādina hlamīdijas, kaut gan patiesībā to nemaz nav. Tāpat antivielu asinīs var nebūt vispār, bet tikpat labi tās var parādīties, ja pirms divdesmit gadiem hlamīdijas veiksmīgi izārstētas.

Uzticamāku rezultātu dod urīna analīze. Ja kādai sievietei bijis gadījuma sakars un viņa mīlējusies bez prezervatīva, un tagad viņa grib pārbaudīties, vai nav inficējusies ar hlamīdijām, nav pat jāgaida rindā pie ginekologa un jāmaksā viņam par konsultāciju – nē, jebkura sieviete pati var aiznest savu urīna analīzi uz jebkuru laboratoriju un palūgt pārbaudīt, vai nav seksuāli transmisīvo slimību. Ja analīzes rezultāts būs pozitīvs, tad skaidrs: jādodas pie ārsta, kurš pateiks, kā jāārstējas. Tikai jāatceras: pēc inficēšanās ar hlamīdijām tās analīzēs parādās pēc dienām desmit vai divdesmit. Tāpēc tas ir par ātru: vakar bija sekss, šodien taisu analīzes! Nē, tajās neko vēl neredzēs.

4. Kā ārstēt?

Tā kā, sadzīvojot ar hlamīdijām kā senām draudzenēm, gan tu, gan tavs vīrs riskējat iedzīvoties neauglībā un citās veselības problēmās, pie ārstēšanās jāķeras bez liekas vilcināšanās. Kā to īsti pareizi darīt? Esmu ginekoloģe jau divdesmit sešus gadus un varu droši apgalvot: tās pašas zāles, ar kurām agrāk ārstēja seksuāli transmisīvās slimības, tostarp hlamidiozi, tiek izmantotas arī mūsdienās. Hlamīdijas ārstē ar sen zināmām tetraciklīna grupas (doksaciklīns) antibiotikām. Parasti zāles jālieto 10–14 dienas, un svarīgākais – lai izvairītos no atkārtotas inficēšanās, tās jālieto abiem partneriem.

No divu līdz četru nedēļu laikā pēc ārstēšanās beigām jāatnāk pie ārsta uz atkārtotu pārbaudi. Ja analīzē hlamīdijas vairs netiks atrastas un arī simptomi būs pazuduši – super, pāris ir izārstējies! Pilnīgai drošībai pārbaudi ieteicams veikt vēl pēc diviem vai trim mēnešiem. Ja arī tad analīzes ir negatīvas – ideāli.

Vēl tev būtu jāzina, ka pēc izārstēšanās nekāda imunitāte pret hlamīdijām neveidojas, drīzāk ir pat pretēji – organisms kļūst daudz uzņēmīgāks pret šiem parazītiem. Līdzīgi kā sievietēm, kuras stāsta: vai, bērnībā saslimu ar urīnpūšļa iekaisumu un tagad man visu mūžu urīnpūslis ir jutīgs. Tā tas mēdz notikt arī ar hlamīdijām.

Sirsnīgs padoms

Vislabāk, ja tu, ārstējoties no hlamīdijām, atturētos no mīlas priekiem, toties ar vīriešiem situācija ir drusku citāda… Viņiem antibiotiku laikā sēklas noplūde ir ļoti svarīga, lai notiktu labāka attīrīšanās. Tikai – tavam vīram noteikti jālieto prezervatīvs, kas pasargās no atkārtotas inficēšanās.

3 iemesli, kāpēc hlamīdijas SVARĪGI IZĀRSTĒT

*Ilgstoši neārstējot šo infekciju, sievietēm var rasties saaugumi olvados un rezultātā – ārpusdzemdes grūtniecība, spontānais aborts vai neauglība.

*Vīriešiem var rasties potences traucējumi, pat neauglība, viņi var slimot ar priekšdziedzera iekaisumu, sēklinieku infekcijām.

*Hlamīdijas ļoti bieži organismā veido klasiskus saaugumu procesus, kas vēderā izskatās kā zirnekļa veidots tīmeklis. Šie saaugumi var būt visā zarnu traktā un aizstiepties pat līdz aknām. Tos likvidē ķirurģiski.

Agrāk visām sievietēm, kuras gaidīja bērniņu, obligāti bija jāpārbaudās arī uz hlamīdijām, bet tagad to vairs neprasa. Kāpēc tā?

Atbild ginekoloģe MĀRA ZUMENTE:

– Par laimi, tagad gan sabiedrība kopumā, gan grūtnieces ar hlamīdijām slimo daudz retāk nekā agrāk. Šīs saslimšanas novēršanā, manuprāt, ir palīdzējis tas, ka mēs visi kļūstam izglītotāki personiskās higiēnas jautājumos, un, pamanot kādas intīmās veselības problēmas, sievietes savlaicīgāk vēršas pie ginekologa, bet vīrieši – pie urologa. Hlamīdijas tagad ir viegli diagnosticēt, veicot urīna analīzi, uz kuras rezultātiem var droši paļauties, un līdz ar to iespējams laikus izārstēties.

Mani arī priecē, ka arvien vairāk ir jauni pāri, kuri pirms stāšanās dzimumattiecībās atnāk pie ārsta, lai pārbaudītos. Lai pēc tam nav vienam uz otru aizdomīgi jāskatās un jāmeklē vainīgais!