Klīnika Piramīda - Vai eiropieši izdara kolektīvu pašnāvību? Vai Latvija pievienojas? | Ginekologi Rīgā | Grūtniecība | Analīzes | Veselības pārbaude

Vai eiropieši izdara kolektīvu pašnāvību? Vai Latvija pievienojas?

Juris Ērenpreiss, Dr. med.
Rīgas Stradiņa Universitāte
Klīnika “Piramīda”

Gandrīz visas Eiropas tautas piedzīvo ilgtermiņa dzimstības pazemināšanos. Dzimstība Eiropā šobrīd vidēji ir 1.5 bērni uz vienu pāri, savukārt populācijas atjaunošanās nepieciešamais līmenis ir 2.1 bērni. 21 no 25 valstīm ar viszemāko dzimstību atrodas Eiropā. Tas, savukārt, noved pie populācijas novecošanās: samazinās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un pieaug pensionāru relatīvais skaits. Bez tam paralēli pieaug eiropiešu dzīvildze.

Ja 2000. gadā katrs sestais iedzīvotājs Eiropā bija vecāks par 65 gadiem, tad 2050. gadā tāds būs katrs trešais. Draudošās sekas ir dramatiskas. Ja 1985. gadā 4 ekonomiski aktīvie iedzīvotāji maksāja nodokļus par vienu pensionāru, tad 2050. gadā vienam ekonomiski aktīvajam iedzīvotājam būs jāuztur 2 pensionāri. Nāksies palielināt pensionēšanās vecumu, un, piemēram, Itālijā, kur dzimstība šobrīd ir 1.27, 2050. gadā tam būtu jāsasniedz 78 gadi. Visaugstākā dzimstība ir Īrijā (1.97) un Francijā (1.88), zemākā: Itālijā, Grieķijā, Spānijā (1.26-1.27). 1992.-2004. gados Austrijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā un Slovēnijā dzimstības līmenis pastāvīgi bija zem 1.5. Jāatzīmē, ka līdz šim nevienai tautai nav izdevies “atgūties”, dzimstības līmenim krītoties zem 1.5. Dzimstība pēc tam turpina kristies tikai straujāk un vēl ātrāk. Var saskatīt zināmu ironiju: kad Eiropā beidzot iestājās miers un kari lielākoties ir beigušies, eiropieši pārstāja reproducēties.

Dzimstības pazemināšanai ir vairāki iemesli:

  • Pirmkārt, psiholoģiska eiropiešu tendence uz mazākām ģimenēm.
  • Otrkārt, sievietes vidējā vecuma, kad dzimst pirmais bērns, pastāvīga pieaugšana, daudzās Eiropas valstīs sasniedzot 30 gadus (Latvijā ap 24 gadiem). Sievietes arvien biežāk izvēlas vispirms koncentrēties karjeras attīstībai, un tikai vēlāk – ģimenes veidošanai. Pēc 30 gadiem sieviešu auglības spēja katru gadu pazeminās par 5%, un pēc 35 gadiem tā krīt ļoti strauji, pēc 38 gadiem grūtniecības iestāšanās iespēja sastāda vairs tikai ap 5-10%. Sakarā ar populācijas novecošanos, sievietes ir nepieciešamas darba tirgū, bet , jo vairāk tās iesaistās darba tirgū, jo vairāk populācija ilgtermiņā noveco.
  • Treškārt, krītas vīriešu reproduktīvās veselības kvalitāte jeb spermas kvalitāte. Tas izskaidrojams ar dažādu toksisku vielu izmantošanu sadzīves priekšmetu, automašīnu, rotaļlietu, kosmētikas, pārtikas u.c. ražošanā. Sievietēm, nonākot saskarē ar šīm vielām (un mūsu apstākļos tas ir neizbēgami , tā ir maksa par civilizāciju) grūtniecības laikā, nākamā vīrieša dzimumsistēmas attīstība šīs māmiņas vēderā tiek būtiski traucēta, un tiek ziņots, ka pēdējo 50 gadu laikā spermas kvalitāte vidēji daudzās valstīs pazeminājusies par 50%.

Dažās valstīs, piemēram, Dānijā, jau katrs trešais jauns vīrietis diez vai būs spējīgs kļūt par tēvu dabīgā ceļā. Latvijā gan, jāpiezīmē, situācija vēl nav tik dramatiska, bet arī šajā ziņā Latvija nenoliedzami seko Eiropas pēdās. Šādai demogrāfiskai situācijai tiek prognozētas sekojošas sekas attiecībā uz dzīves kvalitāti ES: IKP (iekšzemes kopprodukta) pieaugums gadā samazināsies no 2.1% uz 1.3%, 7.4% no IKP tēriņiem uz pensijām 2000. gadā vietā nāksies tērēt 10.8% 2050. g., 6% no IKP tēriņiem uz veselības aprūpi 2000. gadā vietā nāksies tērēt 9.3% 2050. g.. Sakarā ar populācijas novecošanos, ES ieguldījums globālajā ekonomikā samazināsies no 18% 2000. g. uz 10% 2050.g. (ASV: no 23% 2000. g. uz 26% 2050. g.).

Runājot par Latviju. Demogrāfiskā situācija Latvijā strauji pasliktinājās 90-tajos gados. Pastāvīgo iedzīvotāju skaits Latvijā 2000. gada sākumā bija 2,4243 miljoni cilvēku, kas ir par 249,1 tūkstoti jeb 10,3% mazāks kā 1990.gadā, un par 105,2 tūkstošiem jeb 4,2% mazāks kā 1995.gadā. 90-to gadu sākumā demogrāfisko situāciju negatīvi ietekmēja izteiktā emigrācija (piem., 53 474 cilvēki 1992. g.) un izteiktas negatīvais dabīgais pieaugums: līdz pat – 17 500 cilvēkiem 1994/1995. gados. 2000-os gados vērojamas zināmas uzlabojuma tendences, negatīvajam dabīgajam pieaugumam krītot līdz – 11-13 000 cilvēku gadā, un emigrācijai krītoties līdz dažiem simtiem/tūkstošiem. 2006. gadā iedzīvotāju negatīvais dabīgais pieaugums nokritās līdz , 10 834, taāu neliels emigrācijas pieaugums palielināja iedzīvotāju skaita izmaiņas no -0.5% 2005. gadā uz -0.6%. Ir apsvērtas dažādas stratēģijas situācijas uzlabošanai. Galvenās ir: ekonomiski aktīva vecuma cilvēku imigrācijas veicināšana (tā saucamā aizvietojošā migrācija , replacement migration), lielāku ģimeņu atbalstīšana un sociālās sistēmas reforma. Secinājumi šobrīd ir sekojoši (paskaidrojumi šiem secinājumiem zemāk): 1. aizvietojošā migrācija nevar novērst populācijas novecošanos; 2. valdības var ietekmēt dzimstību ar pareizu taktiku; 3. nepastāv viens zelta līdzeklis , ir nepieciešams dažādu pasākumu kopums; 4. dzimstību ietekmējošie pasākumi iedarbojas lēnām, un var būt politiski neatraktīvi. Aizvietojošā migrācija: politiski grūti pieņemama lielos apmēros, un imigranti arī noveco, līdz ar to ilgtermiņā problēmu neatrisina. Sociālo un veselības sistēmu reformas notiek daudzās Eiropas valstīs, pārskatot pensiju sistēmas, pensionēšanās vecumu, veicot veselības sistēmu reformas. Taāu šie pasākumi tikai daļēji atrisina problēmu: ja pensionāru, kas atkarīgi no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, daudzums dubultosies 2050. gadā attiecībā pret 2000. gadu, kā tas tiek prognozēts, tad reformām jābūt drastiskām. Lielāku ģimeņu atbalstīšana šķiet samērā efektīvs pasākums. Valstīs, kur tiek atbalstīta bērnu “dzimšana” un uzturēšana (piem., Zviedrijā, Francijā), dzimstība ir augstāka nekā valstīs, kur tas netiek darīts (piem., Spānijā). Šie pasākumi šajās valstīs ietver sievietēm darbavietas saglabāšanu, elastīgu darba laiku, ilgstošus maternitātes (un paternitātes) atvaļinājumus ar ekonomiski izdevīgiem nosacījumiem, lielus ieguldījumus bērnu aprūpē, un sevišķu atbalstu ģimenēm ar vismaz 3 bērniem. Arī Latvijas negatīvā dabiskā pieauguma samazināšanās tendenci 2000-os gados noteikti var saistīt ar māmiņu pabalstu palielināšanu. Taāu jāņem vērā, ka iedzīvotāju skaits vēl joprojām samazinās par 0.5-0.6% gadā ar joprojām pastāvošu negatīvu dabīgo pieaugumu, līdz ar to diez vai varētu apmierināties ar sasniegto. Pie šīs pasākumu grupas var pieskaitīt arī valsts subsidētu mākslīgo apaugļošanu. Daudzās Eiropas valstīs, arī Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, valsts pilnīgi vai daļēji apmaksā 3-6 procedūras. Dānijā 6% no jaundzimušajiem šobrīd dzimst ar apaugļošanas palīgmetodēm, Latvijā: ap 0.2%. Procedūras izmaksas Latvijas privātklīnikās sastāda 1500-2000 Ls, liela daļa pāru, kam tās būtu nepieciešamas, nevar tās atļauties. Protams, subsidētai mākslīgai apaugļošanai var būt arī negatīvs efekts: sieviete nospriedīs atlikt grūtniecību uz vēlāku laiku. Taāu, pirmkārt, iespēja iestāties grūtniecībai ar mākslīgo apaugļošanu tāpat krītas līdz ar sievietes vecumu, un visās valstīs pastāv 38-40 gadu vecuma robeža, pēc kuras procedūra netiek apmaksāta. Cik man zināms, Latvijas speciālisti ir gadiem ilgi mēģinājuši panākt valsts atbalstu mākslīgai apaugļošanai, taāu nesekmīgi. Arī šogad Veselības minsitrijā rikotā diskusija par šo jautājumu ir beigusies bez konkrētiem rezultātiem. Šībrīža Veselības ministrijas man paustā nostāja ir sekojoša: lieta būtu atbalstāma, bet sakarā ar valdības plānoto bezdeficīta budžetu , ne 2008. gadā. Kurā gadā būtu tad atbalstāma – nav zināms. Protams, mākslīgā apaugļošana neatrisina visu problēmu, un ir tikai viens no daudzajiem nepieciešamajiem pasākumiem, taāu šāda nostāja škiet jocīga mūsu mazajai tautai ar kritisko demogrāfisko stāvokli un ilggadēju valdību deklarētu demogrāfijas uzlabošanu kā vienu no prioritātēm. Bez tam šāds lēmums ir arī ekonomiski tuvredzīgs, jo aprēķināts, ka mākslīgā apaugļošana atmaksājas 82 reizes, šiem eiropiešiem vēlāk nonākot darba tirgū.